decoration decoration decoration
decoration
leaf leaf leaf leaf leaf
decoration decoration

Stīvena Kinga “Zvēru kapiņu” spilgtākie momenti

Stīvens Kings kā jau šausmu žanra meistars spēj radīt neizsakāmi lieliskus darbus, kurus ir grūti aizmirst vai nejusties iespaidotam. Šī noteikti ir tā grāmata, par kuru ir iespējams daudz runāt un vienmēr atrast kaut ko interesantu. Interesantākos mirkļus ir apkopojusi interneta vietne www.pinjaman24.com.

Svarīgākais apraksts
Viens no spilgtākajiem darba teikumiem ir par to, ka Reičela saprot, ka Geidžs ir miris. Viņas seja noveco par vairākiem gadiem. Vienlaikus tas ir kā pēdējais piliens visam, kas jau ir noticis pirms tam. Tas ir liels pārdzīvojums Reičelai, kuru viņa beidzot izsaka skaļi. Ja Geidžs nebūtu miris, viņi būtu visi laimīgi dzīvojuši kopā. Atliek tik cilvēkam sniegt vietu, kas spēj dāvāt atdzimšanu un viss notiks, tik ne pēc Luisa prāta. Luīss tikai gribēs, lai atkal visi būtu laimīgi, pārkāpjot Viktora brīdinājumu neiet uz vietu, kur staigā nāve. Šis teikums izmaina daudzu romāna varoņu likteņus- vēloties labu notiks kaut kas vēl briesmīgāks par nāvi. Geidžs augšāmcelsies un nogalinās Reičelu, Džadsonu, bet Luīsam nāksies pārvarēt savu mīlestību pret dēlu un viņu nogalināt.

Emocionāli spēcīgākais moments
Šādu teikumu noteikti var atrast uz grāmatas beigām, kad bija dzirdami Luīsa kliedzieni, kas atbalsojās visā mājā. Nu jau tajā mita tikai mirušie. Pārvērtības varēja manīt arī viņa acīs, kas izspiedās un sejā, kas nobālēja, bet mati sacēlās gaisā. Būtībā viņš kliedz kā zaudējis prātu un droši vien tā arī jutās. Viņam galvā atausa dažādi tēli, kas nomira kādā brīdī viņa dzīvē – Viktors Paskovs, kas nomira pieņemšanas telpā uz grīdas, Čērčs ar zaļo plastmasas gabaliņu ūsās, Geidža beisbola cepurīte uz ceļa, pilna ar asinīm. Visšausminošākais viņam tomēr bija Mazā Dieva purva redzētais radījums, kas nogāza koku, radījums ar dzeltenām acīm. Tas ir Vendigo, Ziemeļzemju dievs, kas vienlaikus ir mironis un kura pieskāriens modina vārdiem neaprakstāmas kārības. Luīsam pretī nāca Geidžs ar asinīm notraipītu muti. Tās viņam pilēja no mutes, kas bija pavērta ellišķīgā smaidā. Vienā rokā viņam bija Luīsa skalpelis. Šis moments bija cīņa starp agrāk tik tuviem cilvēkiem. Luīss beidzot ļauj vaļu saviem iekšējiem pārdzīvojumiem, jo viņš kliedz cik vien spēj. Viņi droši vien saprot, ka tā ir izšķirošā cīņa, kur vienam ir jāmirst. Šeit var arī spilgti manīt .Kinga rakstnieka talantu, kur katrs darbs ir atšķirīgs, mistisks, psiholoģisks un vienlaikus arī šausminošs un nav klišejisks. Šis aprakstītais moments noteikti raisa visvairāk izjūtu un redzes gleznu, daudz emociju – bailes, satraukumu, velmi uzzināt, kas notiks tālāk.

Kulminācija
Luīss pārvar cīņu ar iekšējo “es” un uzdrošinās stāties pretī savam dēlam, kurš ir nogalinājis Reičelu un Džadsonu. Lai gan Luīsam ir asaras acīs, viņš zina, ka vienam ir jāmirst. Luīsa cīņas rezultāts vēl nav zināms, tas vēl nav atrisinājums.
Grāmatā tiek risināts galvenais jautājums vai mīlestība var būt stiprāka par nāvi. Galvenais varonis Luīss cenšas glābt sev tuvu cilvēku dzīvību, pārvarot sāpes un bailes. Viņa, ir jāpārvar daudzi šķēršļi, lai viņš būtu laimīgs. Darbs pierāda to, ka mīlestība ir pats stiprākais spēks, ka fiziskais spēks nav spēcīgāks. Patiesa mīlestība ir stiprāka par nāvi.

Grāmatu pilnā versijā ir iespējams izlasīt šeit.

loading
×